Ar plaši izplatīto lietisko internetu (IoT) algoritmi arvien vairāk pārvalda mūsu ikdienas dzīvi. Mākslīgais inteliģence daudzējādā ziņā ir devusi labumu no mūsu ceļa pilsētās, lai sekotu līdzi mūsu veselībai, tomēr tās algoritmi var kaitēt arī neobjektīvas cilvēku programmēšanas rezultātā. Sekas ir tādas, ka, lai gan tehnoloģiski pro- gr ess, arvien vairāk un vairāk cilvēka, piemēram, mākslīgais intelekts, cilvēki kļūst arvien dehumanizētāki un tāpēc zaudē spēku ikdienas mijiedarbībā ar mākslīgo inteliģenci. Risinājums(-i) nav vienas rokas, un tam(-iem) ir vajadzīgas kombinētas inte rventijas makro un mikrolīmenī. Pārskatot jaunākās lejupvērstās norises mākslīgā intelekta ētikas jomā, šis pants pievēršas jautājumam par to, cik lielā mērā parastie iedzīvotāji var izmantot jebkāda veida aģentūru, ja runa ir par mākslīgu izlūkošanu. Tas tiek darīts, izmantojot daudzdimensionālu pieeju, tostarp analoģiju un starptekstu kustības starp vēsturi, literatūru un vizuālo kultūru. Fokusējoties uz sejas atpazīšanas programmatūras gadījumu izpēti, rakstā pētītas imagina tive aģentūras iespējas kā vietējās inteliģences veids, kas spēj dzīvot un apstrīdēt [cilvēka veiktus] algo- ritmiskos aizspriedumus.